Audzējs ir jaunveidojums, kas rodas vietējas, pastiprinātas šūnu augšanas (vairošanās un dalīšanās) rezultātā. Audzējs var būt labdabīgs (nav vēzis) vai ļaundabīgs (vēzis). Labdabīgi audzēji attīstās no normālām veselām šūnām, un parasti tie aug lēni – mēnešiem vai pat gadiem. Labdabīgi audzēji nekad neieaug blakus esošajos audos, neveido metastāzes – tiem ir izteiktas robežas, kas ir taustāmas vai ieraugāmas, veicot veidojuma ultrasonogrāfiju, rentgena izmeklēšanu, datortomogrāfiju vai magnētiskās rezonanses izmeklēšanu. Ļaundabīgi audzēji (vēzis) attīstās no vēža šūnām, un tie parasti aug ātrāk, tai skaitā tieši ieaug blakus esošajos audos. Ļaundabīgo audzēju šūnas izplatītās pa limfātisko vai asinsrites sistēmu, veido metastāzes.

Audzēja diferenciācijas pakāpe ir skaitlis, ko ārsti piešķir noteiktiem vēža veidiem kā norādi, cik ātri audzējs varētu augt un izplatīties. Audzēja diferenciācijas pakāpi nosaka mikroskopiski izmeklējot audzēja šūnas un salīdzinot tās ar normālām šūnām. Audzēja šūnas, kas visvairāk līdzinās normālām šūnām, ko sauc par “labi diferencētām” un tām ir tendence augt lēnāk. Audzēja šūnas, kas izskatās patoloģiskas, mēdz augt ātrāk un tiek sauktas par “nediferencētām” vai “slikti diferencētām”.

Adjuvanta terapija attiecas uz vēža ārstēšanu, ko veic pēc galvenās ieteicamās ārstēšanas. Tās mērķis ir palielināt vispārējās ārstēšanas efektivitāti un samazināt vēža recesijas jeb atkārtošanās risku. Adjuvanta terapija var ietvert ķīmijterapiju, staru terapiju, hormonu terapiju, mērķterapiju un bioloģisko zāļu terapiju.

Datortomogrāfijā ar rentgena staru palīdzību no dažādiem leņķiem tiek izveidoti detalizēti ķermeņa zonu trīsdimensiju attēli. Datortomogrāfiju izmanto, lai vizualizētu (diagnosticētu) kādu novirzi, izveidotu ārstēšanas plānu vai kontrolētu terapijas progresu. Dažkārt tiek izmantota arī kontrastviela, kas tiek injicēta vai iedzerta perorāli un kuras rezultātā tiek iegūts skaidrāks un precīzāks konkrētu ķermeņa daļu attēls. Datortomogrāfiju iespējams apvienot ar CT skenēšanu var apvienot ar pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET). Kopā CT un PET izmeklējumu rezultātā iegūtie attēli sniedz detalizētu vizuālo informāciju par konkrēto orgānu vai ķermeņa daļu un var tikt izmantoti precīzai diagnostikai un terapijas mērķu noteikšanai.

Hormoni ir ķermeņa ķīmiskie “vēstneši”. Tie var stimulēt noteiktu vēžu attīstību un augšanu. Hormonu terapija darbojas, ierobežojot konkrētā hormona – vēža šūnu barības vielas – koncentrāciju. Tas notiek, bloķējot hormonu ražošanu organismā vai bloķējot hormonu receptorus uz vēža šūnām un tādējādi liedzot vēža šūnām galveno barības vielu.

Imūnterapija izmanto paša organisma imūnsistēmu, lai atklātu un iznīcinātu vēža šūnas. Imūnterapijas veidi ir dažādi. Piemēram, monoklonālās antivielas jeb cilvēku radīti imūnās sistēmas proteīnu (antivielu) līdzinieki, kuru uzdevums ir piesaistīties noteiktam mērķim jeb vielām, kas atrodas uz vēža šūnas virsmas un palīdzēt imūnsistēmai atpazīt un iznīcināt vēža šūnas. Vēl viena imūnterapijas medikamentu grupa ir kontrolpunktu inhibitori (check-point inhibitors), kas “atbrīvo” imūnsistēmas uzraugošo funkciju, ļaujot atpazīt un uzbrukt vēža šūnām. Ir arī tādi imūnterapijas veidi, ko sauc par bioloģisko terapiju jeb bioterapiju.

Klīniskais pētījums ir zinātnisks pētījums, ko izmanto, lai pārbaudītu jaunas medicīniskās pieejas slimību atklāšanā, profilaksē, diagnostikā un ārstēšanā. Klīniskajos pētījumos pētnieki izzina, vai šīs jaunās metodes ir drošas un darbojas labāk par jau esošajām. Klīniskajos pētījumos pētītās ārstēšanas metodes var būt jaunas zāles vai jaunas jau reģistrētu zāļu kombinācijas, jaunas ķirurģiskās procedūras vai ierīces, kā arī esošo ārstēšanas metožu jauni izmantojuma veidi.

Klīniskie pētījumi notiek vairākos posmos – fāzēs:

I fāzes laikā pētnieki pirmo reizi testē jaunas zāles vai ārstēšanas algoritmus nelielā cilvēku grupā, novērtējot to drošību, nosakot devu drošības diapazonu, identificē blakusparādības;

II fāzes ietvaros pētnieki pārbauda, vai ārstēšanai ir kādi rezultāti, piemēram, audzēja augšanas palēnināšanās, kā arī iegūst papildu informāciju par devām un blakusparādībām;

III fāzē pētījuma dalībnieku skaits tiek paplašināts, iekļaujot vairāk dalībnieku un salīdzinot jauno ārstēšanu ar standarta terapiju;

IV fāzes klīniskie pētījumi tiek veikti pēc jauno medikamentu vai tehnoloģiju reģistrācijas, lai iegūtu padziļinātu informāciju par blakusparādībām un uzzinātu vairāk par optimālu jaunās terapijas izmantošanu.

Katrā klīniskajā pētījumā dalībnieki tiek rekrutēti saskaņā ar tā dizainu un atbilstoši noteiktiem kritērijiem. Ikviens klīniskais pētījums tiek apstiprināts katras valsts atbilstošajā instancē, garantējot tā atbilstību medicīnas ētikas principiem un pacientu interesēm.

Ķīmijterapija ir medikamentoza ārstēšana, kuras mērķis ir apturēt vēža šūnu augšanu – vai nu iznīcinot vēža šūnas vai apturot to vairošanos. Ķīmijterapija ietekmē visas šūnas, kas organismā dalās, bet vislielākā mērā tieši tās, kuras dalās visātrāk. Ņemot vērā to, ka patoloģiskās jeb vēža šūnas mēdz dalīties ātrāk nekā normālās jeb veselās šūnas, tās arī tiek iznīcinātas ātrāk. Citas ķermeņa šūnas, kas dalās ātri, atrodas ķermeņa apmatojumā, mutes un vēdera gļotādā, kā arī asinīs. Tieši šī iemesla dēļ dažu veidu ķīmijterapijas zāļu lietošana cilvēkiem liek zaudēt matus, rada sliktu dūšu, čūlas mutē, kā arī pazemina asins rādītājus.

Vēzis var izplatīties no vienas ķermeņa daļas uz otru. Procesu, kura ietvaros notiek vēža šūnu izplatība, sauc par metastāžu veidošanos. Kad vēzis ir izplatījies uz attālākām ķermeņa daļām, to sauc par metastātisku vēzi.

Magnētiskās rezonanses attēlveide (MRI – magnetic resonance imaging) ir skenēšanas veids, kas izmanto radioviļņus un spēcīgu magnētisko lauku, lai iegūtu detalizētus orgānu un audu attēlus. MRI attēli spēj parādīt atšķirību starp normāliem un slimiem audiem. MRI īpaši noderīga un neaizstājama ir smadzeņu, mugurkaula, locītavu mīksto audu un kaulu attēlveidei. Līdzīgi kā datortomogrāfijā, arī magnētiskās rezonanses izmeklējumos nereti tiek izmantota kontrastviela (to injicē vēnā), lai iegūtu atsevišķu orgānu vai ķermeņa daļu skaidrāku attēlu.

Mērķterapija iedarbojas uz vēža šūnu specifiskām īpašībām, bloķējot to augšanu un izplatību. Jeb precīzāk – tikai uz konkrētu mērķi, piemēram, noteiktu mutāciju, to nomācot un “netraucējot” citas šūnas, kurām šīs mutācijas nav. Ņemot vērā mērķterapijas ietekmi uz vēža šūnu specifiskajām īpašībām, tai vairumā gadījumu ir mazāk izteiktas blaknes nekā klasiskās ķīmijterapijas gadījumā, kas iedarbojas uz jebkuru šūnu ļoti aktīvā dalīšanās fāzē, neatšķirot veselās no vēža skartajām.

Neoadjuvanta terapija ir ārstēšana, kas veikta pirms ieteicamās galvenās terapijas. Tās mērķis ir samazināt vēža izmēru vai apjomu, tādējādi sekmējot galvenās ārstēšanas efektivitāti.

Vēža šūnas ne tikai dalās ātrāk nekā normālās šūnas, bet, salīdzinājumā ar tām, patērē arī vairāk cukura. PET izmeklējuma rezultātā ir iespējams iegūt attēlu, kas parāda, kurā organisma vietā šūnas patērē cukuru visvairāk un visātrāk (ir aktīvākā vielmaiņa) – proti, šīs ķermeņa zonas tajā parādās kā spilgti plankumi. Šādus attēlus iespējams iegūt, pateicoties radioaktīvai cukuru saturoša vielai, kas tiek injicēta vēnā pirms izmeklējuma.

Paliatīvā aprūpe ir visaptveroša pacientu, kuru pilnīga izārstēšana nav iespējama, aprūpe – sāpju, sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu apzināšana un kontrole. Tā var būt nepieciešama dažādu slimību gadījumā un tās galvenais mērķis ir sekmēt optimālu dzīves kvalitāti, atvieglojot fiziskās, emocionālās un garīgās ciešanas. Viens no būtiskākajiem faktoriem ir pacienta un tuvinieku, atbalsta personu emocionālā pašsajūta, tāpēc paliatīvajā aprūpē tai pievērsta īpaša nozīme.

Simptomātiskās (tāpat kā paliatīvās) terapijas mērķis ir uzlabot pacienta dzīves kvalitāti, atvieglojot vēža radītos simptomus. Tā sevī ietver pretsāpju terapiju, pacienta īpašu barošanu (caur zondi vai intravenozu pieeju), vēdera dobuma un pleiras telpas punkciju šķidruma uzkrāšanās gadījumā, skābekļa inhalācijas, intravenozas sistēmas vispārējā stāvokļa uzlabošanai utt. Simptomātisku terapiju nodrošina paliatīvās aprūpes speciālists.

Staru terapija (radiācijas onkoloģija) ir viena no trim pamata ārstēšanas metodēm onkoloģijā (kopā ar ķirurģiju un ķīmijterapiju), kurā tiek izmantots jonizējošais starojums. Staru terapijā tiek izmantota gan ārējā apstarošana (distances staru terapija, gan kontakta staru terapiju (brahiterapija). Staru terapija var tikt pielietota gan kā vienīgā ārstēšanas metode agrīno stadiju vēža gadījumos, gan kā kombinētas ārstēšanas sastāvdaļa vēlīnākās stadijās. Staru terapija parasti tiek veikta kursa vai kursu veidā, kas sastāv no noteiktā laika periodā īstenotu konkrēta skaita procedūru.

Vēzi izraisa pārmērīga patoloģisko šūnu augšana. Šīs šūnas dalās un vairojas nekontrolētā veidā un var izplatīties uz dažādām ķermeņa daļām. Vēža šūnas, no sākotnēji skartā orgāna nonākot citās ķermeņa daļās, bojā tajās veselos audus un veido metastāzes. Vēža veidu nosaka tas, kurā orgānā sākotnēji izveidojušās patoloģiskās šūnas – jā vēža šūnas sākotnēji izveidojušās krūtīs, to sauc par krūts vēzi pat tad, ja tas izplatījies uz citām ķermeņa daļām – piemēram, kauliem vai aknām. Organisma šūnas var kļūt ļaundabīgas dažādu iemeslu, tostarp ģenētiskā mantojuma jeb iedzimtības dēļ, kancerogēnu ķīmisku vielu, ultravioletā un jonizējošā starojuma, dažādu patogēnu (piemēram, vīrusu) iedarbības, kā arī citu faktoru rezultātā, kas aizvien tiek vēl pētīti. Vēzis – tās ir vismaz 200 dažādas slimības ar atšķirīgu etioloģiju, slimības gaitu, reakciju uz terapiju un prognozi.

Termins “stadija” attiecas uz vēža apmēru – tā lielumu un izplatību. Lielākā daļa vēžu ir sagrupēti četrās stadijās: no I (pirmās) stadijas līdz IV (ceturtajai). stadijai. Dažiem vēžiem ir arī 0 (nulles) stadija. Savukārt citiem, piemēram, asins un smadzeņu vēžiem, ir atšķirīga stadiju klasifikācijas sistēma.

• 0 stadija nozīmē, ka ir dažas patoloģiskas vēža šūnas, bet tās nav izplatījušās. Šo stadiju sauc arī par carcinoma in situ.
• I stadija nozīmē vēzi, kas ir mazs, nav izplatījies tuvējos audos un limfmezglos vai citās ķermeņa daļās.
• II un III stadija raksturo audzējus, kas ir lielāki, apjomīgāk skāruši apkārtējos audos un to izplatība var būt sasniegusi arī limfmezglus, bet ne citus orgānu vai to sistēmas.
• IV stadija attiecas uz vēzi, kas izplatījies citos ķermeņa orgānos. Šo dēvē par metastātisku vēzi.

Vielas asinīs vai urīnā, kas var liecināt par viena vai otra vēža šūnu esamību organismā. Audzēju marķieri var palīdzēt diagnostikā, ārstēšanas plānošanā un terapijas rezultātu kontrolē. Lūk, daži marķieri, kas norāda uz konkrētu audzēju klātbūtni organismā: CA125 (olnīcu vēzis), CEA (resnās zarnas vēzis). CA 19-9 (aizkuņģa dziedzera vēzis), PSA (prostatas specifiskais antigēns – prostatas vēzis).

Ārstējošā ķirurģija ir lokalizēta audzēja izoperēšana, kam var sekot citas ārstēšanas metodes, lai aizkavētu vai novērstu slimības recidīvu jeb atjaunošanos onkoloģijā ir sava veida ārstēšanas “zelta standarts”. Agrīni diagnosticētus audzējus iespējams izoperēt tā, ka pacientam iestājas ilgstoša remisija vai slimība mūža gaitā vairs neatkārtojas. Palielinoties agrīno stadiju īpatsvaram vēža pacientu kopumā, sagaidāms, ka uzlabosies ķirurģijas ilgtermiņa rezultāti un papildu terapija (ķīmijterapija, mērķterapija, staru terapija u.c.) nebūs vajadzīga. Vēža masu mazinošā ķirurģija paredz daļēju audzēja izņemšanu, kad pilnīga tā izoperēšana nav iespējama. Metastāžu ķirurģija ir atsevišķu metastāžu izoperēšana, tā pagarinot dzīvildzi un uzlabojot dzīves kvalitāti. Paliatīvā ķirurģija ir jebkura ķirurģiska iejaukšanās, kas mazina ciešanas, uzlabo dzīves kvalitāti neārstējamiem pacientiem, bet tiešā veidā neārstē pašu slimību vai arī to ietekmē minimāli. Tās mērķis ir likvidēt dzīvībai bīstamu stāvokli (piemēram, zarnu vai citu dobo orgānu nosprostošanos), ko nav iespējams panākt ar medikamentiem. Rekonstruktīvā ķirurģija ļauj vismaz daļēji atgūt orgāna vai audu sistēmas iepriekšējo stāvokli. Piemēram, krūts rekonstrukcija pēc mastektomijas (krūts noņemšanas operācija), sejas rekonstrukcija, dažādu implantu ievietošana.